Šodien publiskotajā Baltijas makroekonomikas apskatā Swedbank analītiķi prognozē ekonomisko grūtību pastiprināšanos un vienlaikus arī Latvijas ekonomikas izaugsmes ilgtspējīgo pamatu nostiprināšanu, valdībai īstenojot fundamentālas strukturālas reformas. Tās nedrīkst atlikt citādi situācija tikai pasliktināsies.

Kopš iepriekšējā apskata tapšanas janvārī ir kļuvis skaidrs, cik dziļu kritumu pasaules ekonomikā izraisīja globālās finanšu krīzes saasināšanās pērnā gada septembrī. Kaut arī aktivitātes krituma temps ir piebremzējies, recesija jau ir pietiekoši dziļa, lai nopelnītu vārdu „Lielā recesija”. Tas ir sakritis ar brīdi, kad Baltijas valstu ekonomikā sāka pilnībā izausties iepriekšējos gados pieļauto kļūdu sekas, pakļaujot Latviju, Lietuvu un Igauniju nopietniem pārbaudījumiem. Mūsu jaunākās prognozes liecina, ka IKP kritums visās trijās valstīs būs mērāms ar divciparu skaitli. Visstraujāk situācija ir pasliktinājusies Lietuvā, bet vislielākais IKP kritums joprojām tiek prognozēts Latvijā. Visdrīzāk Baltijas valstu ekonomikas turpinās sarukt arī 2010.gadā, tikai Igaunijā labvēlīgais scenārijs paredz nelielu pieaugumu.

Tā kā ārējie apstākļi kļuvuši nelabvēlīgāki un ienākošie dati par šī gada sākumu norāda uz strauju aktivitātes samazināšanos, prognozējam, ka 2009.gadā Latvijas IKP samazināsies par 15%. Turklāt prognoze ir balstīta uz pieņēmumu, ka tiks laicīgi saņemti starptautiskās palīdzības programmas maksājumi, kas savukārt ir atkarīgs no valsts spējas īstenot strukturālās reformas. 2010.gadā notiks stabilizācija, gada otrajā pusē varētu atsākties ekonomikas augšupeja, taču pakāpeniski un atsevišķos sektoros — eksportā, investīcijās. Tāpēc 2010.gads kopumā visdrīzāk būs ar mīnusa zīmi. Ir maz ticams, ka izaugsme Latvijas ekonomikā varētu sākties ātrāk nekā Eiropas Savienībā kopumā un šobrīd ekonomistu vidū valda gandrīz pilnīga vienprātība par to, ka Eiropas tautsaimniecība atlabs tikai pakāpeniski. Latvijas ekonomikas atlabšana būs atkarīga no eksporta, kuru palielināt stagnējošā vai sarūkošā tirgū būtu grūti, kaut arī ne neiespējami. Tāpēc 2009.gadā Latvijā diemžēl turpinās strauji kāpt bezdarbs, tas lēnākā tempā augs arī 2010.gadā, tuvojoties 20% robežai.

Vienlaikus kļūst arvien skaidrāk saskatāmi arī izaugsmes bremzēšanās labvēlīgie efekti. Ir strauji sarucis līdz šim ļoti lielais ārējās tirdzniecības deficīts, pateicoties tam, šogad maksājumu bilances tekošais konts būs gandrīz līdzsvarots. Apzinoties notikušo pārmaiņu nopietnību, Latvijas patērētāji ir krasi ierobežojuši dažādu ilglietošanas un luksusa preču pirkumus, bet eksporta apjoms pēc krasa krituma gadu mijā februārī pat nedaudz pieauga. Kaut arī vēl ir iespējama eksporta samazināšanās turpmākajos mēnešos, pašreizējais patēriņa līmenis Latvijā jau tuvojas ilgtspējīgam, t.i., apjomam, kura uzturēšana neprasa ārējā parāda palielināšanu un kas finansējams ar eksportu. Tiesa gan, tā kā eksports visdrīzāk vēl samazināsies, būs nepieciešamas vēl tālākas patēriņa apjoma korekcijas.

Arī inflācija šobrīd vairs nerada bažas. Šī gada 1.ceturksnī patēriņa cenu indekss vēl kāpa, taču tas bija netiešo nodokļu paaugstināšanas un administratīvi noteikto cenu kāpuma ietekmē. Šis process ir noslēdzies un domājams, ka aprīlī cenu līmenis jau ir samazinājies un sagaidāms, ka rudenī cenas jau būs zem pērnā gada attiecīgo mēnešu līmeņa, citiem vārdiem būs sākusies deflācija gada griezumā, kas turpināsies vismaz visu 2010.gadu. Straujāks cenu kritums palīdzētu mazināt reālā IKP samazināšanos, tāpēc šis process ir jāveicina.

Kaut arī šobrīd eksportu palielināt ir grūti un atsevišķās jomās saskatāms importa aizstāšanas potenciāls, Latvijas stratēģiskais izaugsmes virziens ir un paliks eksporta veicināšana. Mūsu valsts tirgus ir pārāk mazs, lai tajā varētu sasniegt Rietumeiropas darba ražīguma līmeņa sasniegšanai nepieciešamo specializācijas pakāpi, pamatā uz iekšējo tirgu vērsta ražošana var būt efektīva vien atsevišķās jomās, kā pārtikas pārstrāde.

Eksporta pieauguma atjaunošanai būs nepieciešama konkurētspējas palielināšana. Ilgākā laika posmā galvenais instruments ir darba ražīguma celšana, bet tuvākajā nākotnē diemžēl daudzviet būs nepieciešama algu samazināšana. Tā jau ir sākusies, pēc Swedbank ekspertu aprēķiniem, algas 1.ceturksnī ir samazinājušās par 5-10% vairāk, nekā tam vajadzēja būt sezonālu faktoru dēļ.  Jāsaprot, ka tas nav ilgtermiņa mērķis, mērķis ir nākotnē dzīvot labāk, nekā šodien. Taču, lai šo mērķi sasniegtu, šobrīd ir jādara viss iespējamais ilglaicīgā izaugsmes potenciāla saglabāšanai un pirmais solis ir sabiedriskā un privātā sektora finansiālās situācijas nostiprināšana, kas diemžēl nozīmē rūpīgu izdevumu kontroli. Valdībai ir jāpanāk vienošanās ar SVF un citiem starptautiskajiem aizdevējiem par budžeta izdevumu kontroli, citu iespēju vienkārši nav.

Tas nenozīmē, ka neko nevar darīt, lai bremzētu lejupslīdi jau šobrīd. Lai veicinātu kreditēšanu, valstij ir jāpaplašina iespējas uzņēmumiem saņemt kredītu un eksporta garantijas. Pārmaiņām jābūt gan kvalitatīvām, gan kvantitatīvām. Ir jāreformē sabiedriskais sektors, pārvēršot to uzņēmēju uzticamā sabiedrotajā. Gan sabiedriskajam, gan privātajam sektoram ir jācenšas vienlaikus sabalansēt ienākumus un izdevumus un aktīvi īstenot strukturālās reformas. Līdz šim pārāk daudz laika šķiests par pakāpeniskām izmaiņām, kamēr daudzās jomās (piem., izglītība un medicīnas aprūpe), nepieciešamas fundamentālas izmaiņas.

Šis sabiedrībai ir lielu pārbaudījumu periods, bet vienlaikus arī iespēja parādīt raksturu un pārvarēt grūtības, kritiski izvērtējot vēlmes un iespējas un skaidri nosakot prioritātes. 2009.gadā pieņemtie lēmumi izšķiroši ietekmēs Latvijas ekonomikas nākotni daudzus gadus tālā nākotnē. Šobrīd nav iespēju strauji izkļūt no lejupslīdes, bet ir iespēja nesagraut nākotnes izaugsmes pamatus.