Nekad vēl pasaules ekonomiskā situācija nav tik strauji mainījusies Swedbank (Hansabankas jaunais vārds) makroekonomisko apskatu publicēšanas starplaikā. Jūlijā šķita, ka pasaules finanšu tirgi pakāpeniski stabilizējas, taču tā izrādījās ilūzija. Kopš tā brīža finanšu pasaule ir piedzīvojusi lielākos satricinājumus pēdējo 80 gadu laikā. Tie jau ir samazinājuši importa pieprasījumu pasaules lielākajos tirgos, pasaules izejvielu cenas, palielinājuši finansēšanas izmaksas un citus pasaules ekonomikas svarīgākos parametrus.

Baltijas ekonomikām nav nekādu iespēju izvairīties no šo tektonisko svārstību ietekmes. Tāpēc Swedbank analītiķi ir pazeminājuši visu trīs valstu izaugsmes prognozes. Latvija ciklisko lejupslīdi izjutīs viskrasāk, nākamgad tās iekšzemes kopprodukts (IKP) varētu samazināties par 4%. Vislabākā situācija nākamgad būs Lietuvā, tās ekonomika pat nedaudz pieaugs: par 0.5%, bet Igaunijas IKP samazināsies par 2.3%. Taču mūsu Lietuvai būs daudz grūtāk panākt straujas izaugsmes atjaunošanos nākamās desmitgades sākumā, ko lielā mērā noteiks Ignalinas AES slēgšanas radītais elektrības cenu kāpums.

Latvijas ekonomikā recesija iestājās jau 1.pusgadā, kad sezonāli izlīdzinātais IKP samazinājās divus ceturkšņus pēc kārtas. Pret iepriekšējā gada attiecīgo periodu ekonomika samazināties sāka 3.ceturksnī. Domājams, ka lejupejošā dinamika ceturkšņu griezumā turpināsies vismaz līdz nākamā gada vidum.

Ekonomikas atdzišana jau sniedz arī vēlamus rezultātus, pirmkārt jāatzīmē, ka Latvijā 3.ceturksnī tekošā konta deficīts samazinājās līdz 12.1% no IKP (Swedbank provizoriskais vērtējums), izaugsmes kulminācijas brīdī tas atsevišķos ceturkšņos pārsniedza 25% no IKP. Līdz līmenim, kuru var uzturēt bez ārējā parāda palielināšanas — ap 5-7% no IKP, vēl ir jānonāk, taču lielākā daļa korekcijas jau ir notikusi. Tas nozīmē, ka patēriņš Latvijā strauji tuvojas līmenim, kas ir ilgtspējīgs pie pašreizējā eksporta apjoma. Eksports turpina augt visās trijās valstīs, turklāt Lietuvā ļoti spēcīgi, bet importa dinamika ir daudz vājāka, Latvijā un Igaunijā tas jau samazinās. Spītējot grūtībām tradicionāli ļoti nozīmīgajā koksnes produktu tirgū, septembrī Latvijas eksports sasniedza visu laiku lielāko apjomu, pirmo reizi pārsniedzot 400 miljonus latu.

„Tautsaimniecības problēmas ir vislabāk redzamas makroekonomiskajos datos, taču šo problēmu risinājumi — uzņēmumos. Runājot ar biznesa partneriem, ikdienā jūtu apskaužamu entuziasmu par plašajām iespējām, kuras joprojām paver un pavērs tirgi aiz Latvijas robežām”, saka Toms Siliņš, Swedbank valdes loceklis. Līdz pat šī gada pirmajai pusei Latvija ir spējusi palielināt tirgus daļas galvenajās noieta valstīs. Tāpēc pat recesija mūsu galvenajā tirgū ES nenozīmē, ka eksports nevar pieaugt, jo mūsu uzņēmumi spēj atņemt tirgus daļas konkurentiem. Tātad Latvija, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, ir saglabājušas konkurētspēju, par spīti straujajam algu pieaugumam 2007.gadā. Darbaspēka izmaksas te joprojām ir daudz zemākas, bet infrastruktūra un darbinieku kvalifikācija pietiekoši laba, lai kompetenti vadītāji spētu sasniegt Rietumeiropas līmenim tuvu darba ražīgumu ļoti dažādās ražošanas un pakalpojumu nozarēs.

Taču nevar cerēt, ka ekonomikas pārstrukturēšanās notiks nesāpīgi. Visnepatīkamāk ekonomikas recesiju sabiedrība izjutīs caur bezdarba pieaugumu. Par laimi, ekonomikā nekad nav labu ziņu bez sliktām un otrādi. Tieši bezdarba pieaugums dos iespēju pārstrukturēt ekonomiku. Uzņēmumiem, kuriem ir konkurētspējīgi eksporta produkti, šobrīd ir daudz vieglāk paplašināt savu darbību, nekā pirms gada, jo var atrast darbiniekus. Taču tas nenozīmē, ka var nerūpēties par cilvēkiem, kas zaudējuši darbu. Atšķirībā no divciparu izaugsmes gadiem, daudziem cilvēkiem nebūs iespējams atrast jaunu darbu ne savas vainas dēļ. Tieši darbu zaudējušo cilvēku atbalstam valstij tuvāko divu gadu laikā ir jāpievērš īpaša uzmanība, pretējā gadījumā var saasināties dažādas sociālas problēmas.

Ciklisko lejupslīdi izjutīs gandrīz visi, arī tie, kuri savas darbavietas saglabās. Algu pieaugums strauji bremzējas un var pat apstāties, par laimi, tas pats notiek ar cenām. Līdz nākamā gada beigām inflācija kritīsies līdz ļoti zemam līmenim, nav pilnīgi izslēgta pat vispārējas cenu samazināšanās — deflācijas varbūtība. Pat, ja darbiniekam nākamgad tiek iesaldēta alga, viņu reālā pirktspēja nesamazināsies vairāk kā par 6%, kas ir mūsu prognozētā vidējā inflācija nākamā gada laikā (taču tā var izrādīties zemāka).

Bieži tiek jautāts — kad ekonomikā būs „zemākais punkts”? Ja patēriņa un importa samazināšanās turpinās šobrīd vērojamajā tempā, tad brīdis, kad IKP nostabilizējas un sāk pamazām pieaugt, var pienākt samērā drīz, varbūt jau 2009.gada vidū. Taču vēl svarīgāks ir jautājums — kad IKP atgriezīsies 2007.gada līmenī? Atbilde — visdrīzāk tas notiks 2011.gadā, jo izaugsme neatsāksies ļoti strauji, tai būs nepieciešams „iešūpošanās” periods. Uzņēmumi nevar acumirklī radīt jaunus eksporta produktus, paplašināt ražošanas apjomus un tirgus, turklāt situācija pasaules tirgū nav ļoti labvēlīga. Tā nav patīkama ziņa. Vēl nesen tika izteiktas prognozes par ES dzīves līmeņa sasniegšanu 10 gadu laikā, taču piecus gadus pēc lielā optimisma viļņa dzīves līmeņa izlīdzināšanās nebūs pavirzījusies uz priekšu.

Tas nenozīmē, ka 2008.-2010.gadā ekonomikā nebūs panākts nekāds progress, jo  pēc sāpīgā pārstrukturēšanas procesa tā jau balstīsies uz daudz veselīgākiem pamatiem. Šajā desmitgadē ienākumu līmenis ir apmēram divkāršojies, taču šis progress daļēji balstījās uz finanšu resursu ieplūdi, kas diemžēl netika galvenokārt investēti ilgtspējīgas izaugsmes pamatu veidošanā. Tāpēc ir radusies situācija, kad pēc straujā skrējiena ir nepieciešams atvilkt elpu un pārkārtot resursus ekonomikā, pārorientējot to uz eksportu. Mēs atkārtojam iepriekš teikto — nākamajā desmitgadē ekonomiku virzīs eksports, bet eksporta izaugsmi balstīs apstrādes rūpniecības attīstība, vienlaikus nozīmīgi progresējot arī pakalpojumu eksportam. Mēs mudinām uzņēmējus ieguldīt tieši šajās jomās, bet iedzīvotājus — apgūt zināšanas, kas būs nepieciešamas eksporta nozarēs.