Pēteris Strautiņš, Hansabankas vadošais sociālekonomikas eksperts

Pērn mājsaimniecību rīcībā esošais līdzekļu apjoms turpināja strauji augt un to izdevumi uz vienu cilvēku kāpa par 29%. To var izskaidrot gan algu pieaugums, gan nodarbinātības pieaugums (līdz ar to pelnošo/uzturamo mājsaimniecības locekļu attiecības uzlabošanās), tāpat pērnā gada pirmajā pusē ļoti straujā kreditēšanas attīstība. Turīgāko mājsaimniecību spēju kāpināt patēriņu noteikti veicināja uzņēmumu rentabilitātes kāpums, līdz ar to spēja palielināt dividendes un kapitāla pieauguma realizācija nekustamā īpašuma tirgū. Pērn mājsaimniecību izdevumi reālā izteiksmē jeb ņemot vērā inflācijas ietekmi auga par nepilniem 20%.
Šogad šāds izdevumu pieaugums nebūs iespējams. Kaut arī izdevumi noteikti pieaugs, reālā izteiksmē mājsaimniecību izdevumi pat varētu samazināties. Taču iepriekšējos gados baudītais straujais labklājības pieaugums ļauj ielikt šo pavērsienu atbilstošā vēsturiskā kontekstā — sabiedrības dzīves līmenis šajā desmitgadē ir ļoti strauji pieaudzis, reālajai pirktspējai gandrīz divkāršojoties, taču šādu tempu nav iespējams uzturēt nepārtraukti. Ekonomika attīstās cikliski un šobrīd Latvijas tautsaimniecība nav pašā patīkamākajā cikla fāzē. Taču šis process ir neizbēgams un pat nepieciešams, lai sakārtotos ekonomiskie stimuli un notiktu kvalitatīvas pārmaiņas, kas nodrošina izaugsmes turpināšanos nākotnē.
Arī mājsaimniecības izdevumu struktūras izmaiņa atspoguļoja strauju labklājības izaugsmi — atpūtai un kultūrai veltītie tēriņi auga par 42%, mājokļa iekārtojumam – par 39%. Tas, ka 2007.gadā visstraujāk auga izdevumi tieši veselībai (+70%), un jo īpaši zobārstniecības pakalpojumiem (+160%), arī visdrīzāk pirmkārt ir labklājības kāpuma rezultāts, jo veselības aprūpes izdevumu inflācija pērn būtiski neatšķīrās no vidējās inflācijas un diez vai gada laikā būtu strauji pasliktinājies Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklis.
Interesanti, ka par spīti straujajam pārtikas cenu kāpumam, tai veltīto tēriņu īpatsvars tomēr samazinājās no 28,1% uz 26,6%, tādējādi turpinot tuvoties attīstītajās valstīs tipiskam īpatsvaram, kas ir zem 20%. 1996.gadā šo izdevumu īpatsvars budžetos pat nedaudz pārsniedza pusi (50,6%) un atbilda ļoti nabadzīgas valsts līmenim. Vēl 2002.gadā šis īpatsvars bija 35,2%. Turpretim atpūtai un kultūrai veltīto līdzekļu īpatsvars kopš 1996.gada ir tieši divkāršojies, līdz 8,2%. Tāpat ilgākā laika posmā audzis apģērbu un apavu, mājokļa iekārtošanas, transporta, sakaru, izglītības un sabiedriskās ēdināšanas tēriņu īpatsvars.
Pēc mājsaimniecību izdevumu statistikas nevar precīzi spriest par ienākumu nevienlīdzības dinamiku, jo mainās ienākumu īpatsvars, kas netiek iztērēts, bet ietaupīts. Taču atšķirība starp visvairāk un vismazāk tērējošo saimniecību piektdaļām kopš 2005.gada samazinājusies no 3,59 reizēm līdz 3,37 reizēm. Var izvirzīt hipotēzi, ka kopš pievienošanās ES labklājības kontrasti mūsu sabiedrībā tiešām nedaudz mazinājušies, jo kopš 2004.gada strauji uzlabojusies situācija tieši līdz šim zemāk atalgotajai darbinieku daļai, gan pateicoties emigrācijas iespējām, gan asajam darbaspēka trūkumam straujās izaugsmes laikā. Tāpat ir pavērusies iespēja strādāt daudziem cilvēkiem, kam atrast darbu agrāk bija ļoti grūti.