Jūnijs
15.	„Hansabanka“: jādomā par selektīvu darbaspēka imigrācijas veicināšanu

Lai veicinātu ekonomikas stabilitāti un ilgtspējīgu attīstību, viens no risinājumiem darbaspēka jautājumā Latvijā varētu būt selektīva imigrācijas politikas atvieglošana. Tas ļautu piesaistīt darbaspēku no ārvalstīm noteiktās nozarēs un tādējādi mazināt spiedienu uz dažādu nozaru attīstību.

Ar šādu priekšlikumu klajā nākuši Hansabankas analītiķi izstrādātajā pētījumā par Latvijas darba tirgu un tā attīstības perspektīvām.

Pētījumā „Vai Latvijai nepieciešama darbaspēka imigrācija?“ secināts: Latvijā nākotnē turpinās samazināties darbaspēka piedāvājums, ko lielā mērā ietekmēs iedzīvotāju aizplūšana darba meklējumos uz citām valstīm. Strauja nodarbināto skaita samazināšanās var iespaidot gan valsts makroekonomisko stabilitāti, gan aizkavēt Latvijas produktivitātes izlīdzināšanos ar citām Eiropas Savienības valstīm. Turklāt, darbaspēka deficīta apstākļos Latvijā pieaug arī iekšējā konkurence starp tautsaimniecības nozarēm par darbinieku piesaisti, secināts pētījumā.

„Latvijas iedzīvotāju aizplūšana labākas peļņas meklējumos uz citām valstīm sen vairs nav nekāds jaunums un ar šīm tendencēm nākas rēķināties arvien vairāk uzņēmumu. Tādēļ mēs gribam rosināt gan valsts struktūras, gan pašus uzņēmējus sākt domāt par to, kā šo problēmu risināt, pretējā gadījumā tas var radīt sarežģījumus ne tikai atsevišķām kompānijām, bet vairākām tautsaimniecības nozarēm kopumā,“ saka Hansabankas valdes loceklis Toms Siliņš.

Hansabankas analītiķu pētījumā norādīts, ka darbaspēka trūkums var bremzēt tautsaimniecības izaugsmi, jo to ne vienmēr iespējams aizvietot ar tehnoloģijām. Darbaspēka trūkums var kavēt sabalansētu attīstību, ja tā noturēšanai un piesaistīšanai uzņēmēji ir spiesti paaugstināt darba samaksu straujāk par produktivitātes kāpumu. Turklāt, ja līdz šim Latvijas darba tirgus vēl ir spējis nodrošināt nodarbinātības pieaugumu bezdarba līmeņa samazināšanās un iedzīvotāju aktīvākas līdzdalības darba tirgū dēļ, drīzumā šīs iekšējās rezerves tiks izsmeltas. 

„Jautājums par imigrācijas nepieciešamību un ietekmi Latvijā ir salīdzinoši maz pētīts. Līdz šim uzmanība galvenokārt tikusi pievērsta demogrāfiskajai situācijai, iedzīvotāju motivācijai emigrēt un aizbraukušo skaita aplēsēm. Šajā pētījumā mēs pievēršamies vispārējai ekonomikas un nozaru analīzei, lai analizētu imigrācijas nepieciešamību. Analīze veikta no ekonomikas skatu punkta, tādēļ ar imigrāciju saistītie sociālie un politiskie jautājumi netiek apskatīti,“ skaidro Hansabankas galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks.

IKP un darbaspēka produktivitāte

No 2001. līdz 2005.gadam nodarbinātības pieaugums ik gadu devis aptuveni 1.6% punktu iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma; darbaspēka vidējās produktivitātes devums bijis aptuveni 6.4% punkti. Darbaspēka piedāvājumam izsīkstot, samazināsies arī IKP pieauguma potenciāls.

Hansabankas prognozes liecina, ka darbaspēka piedāvājums samazināsies. Ja nodarbinātības samazinājumu nespēs kompensēt kapitāla un prasmju pieaugums, ekonomikas apjoms saruks. Hansabankas optimistiskā prognoze par nodarbināto skaita ļoti mērenu samazināšanos turpmākajos piecos gados paredz, ka 2006.gadā nodarbinātība palielināsies par 1%, bet turpmāk pakāpeniski samazināsies par 0.1% 2007.gadā līdz pat 0.7% samazinājumam 2010.gadā. Šī prognoze balstās uz pieņēmumiem, ka iedzīvotāju iesaistīšanās darba tirgū kļūs aktīvāka un ka līdz 2010.gadam no Latvijas emigrēs aptuveni 40 tūkstoši ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Teorētiski kapitāla apjoms varētu pietiekoši pieaugt, lai neitralizētu šādu darbaspēka samazināšanās efektu. Tomēr patiesie emigrācijas apjomi var būt iespaidīgāki. Piem., Latvijas Bankas pētījumi liecina, ka emigrācijas pirmais vilnis vēl nav beidzies un modelē situāciju, ka turpmāko desmit gadu laikā no Latvijas aizbrauks 200 tūkstoši ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Šādu piedāvājuma šoku kapitāla pieaugums neitralizēt nespēs.

Ekonomikas apjoma samazināšanās var būt nelabvēlīga. Piem., ekonomikai samazinoties, samazināsies nodokļu maksājumi, kas apgrūtinās valsts sociālo funkciju izpildi. Aizbraucot ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, mainīsies iedzīvotāju vecuma struktūra – tas var radīt situāciju, kad nebūs iespējams atbilstoši paaugstināt sociāli neaizsargāto iedzīvotāju dzīves līmeni. Ekonomikas samazināšanās var apgrūtināt valsts un privātā parāda apkalpošanu, jo tas kļūs relatīvi lielāks pret ekonomikas apjomu, kā arī var nākties saskarties ar citiem nelabvēlīgiem rezultātiem. 

Darbaspēka vidējā produktivitāte 2005.gadā Latvijā bija aptuveni 48% no vidējā ES 25 valstu rādītāja. Pieņemot, ka novērtētā Latvijas ražošanas funkcija saglabās strukturālu stabilitāti un nodarbināto skaits nemainīsies, varam aprēķināt, ka Latvijas un ES25 vidējie darbaspēka produktivitātes līmeņi (ES25 augot vidēji par 2% gadā) izlīdzināsies 15–16 gadu laikā. Ja ņemam vērā, ka nodarbināto skaits samazināsies un emigrējušo aizvietotājiem prasmju līmenis vismaz sākumā būs zemāks, konverģencei būs nepieciešams ilgāks laika periods. Strauja darbaspēka piedāvājuma samazināšanās var apdraudēt gan makroekonomisko stabilitāti, gan aizkavēt Latvijas produktivitātes konverģenci attiecībā pret ES25.

Darbaspēka trūkuma ietekme uz tautsaimniecības nozarēm

Nodarbināto skaits no 2001. līdz 2005.gadam Latvijā pieaudzis par 7.8% jeb 74.5 tūkstošiem. Lielākie ieguvēji ir būvniecība (par 26.1 tūkstoti), transporta un sakaru (par 18 tūkstošiem) un valsts pārvaldes un aizsardzības (par 12 tūkstošiem) nozares. Tas noticis uz lauksaimniecības un apstrādes rūpniecības rēķina, kur nodarbinātība samazinājusies par attiecīgi 21.9 un 8.9 tūkstošiem. Dinamika norāda, ka ierobežota darbaspēka piedāvājuma apstākļos nozares, kas ir veiksmīgākas darbaspēka piesaistīšanā, samazina citu nozaru izaugsmes potenciālu.

Jāizceļ straujais nodarbinātības pieaugums valsts sektorā, kas saasina situāciju darba tirgū. Pēc Hansabankas domām, valstij ir nopietni jāapsver, vai strauja tās aparāta palielināšana (par 6.7 tūkstošiem 2005.gadā, kad kopējā nodarbinātībā pieauga par 15.7 tūkstošiem) saspringta darba tirgus apstākļos ir vēlama. Turklāt valsts plāno uzturēt spiedienu darba tirgū arī nākotnē, jo tieši valsts pārvaldes un aizsardzības un obligātās sociālās apdrošināšanas nozarē 2006.gadā 1.ceturksnī (līdzīgi kā 2005.gadā) reģistrēts ekonomikā lielākais brīvo darbavietu skats – 3854 pozīcijas jeb 23% no kopējā brīvo darbavietu skaita tautsaimniecībā.

Uzņēmēju aptauja

2006.gada maijā–jūnijā Hansabanka aptaujāja straujāk augošās tautsaimniecības nozares (apstrādes rūpniecība; būvniecība; tirdzniecība; transports, glabāšana un sakari) – kopumā 62 uzņēmumus un 14 nozaru asociācijas. Visi respondenti ir nozares līderi valstī vai reģionos.

Aptaujas galvenie rezultāti:

• Darbaspēka trūkums ir saasinājies visās aptaujātajās nozarēs, īpaši pēdējā gada laikā. Respondenti norāda uz asāku konkurenci par darbaspēku gan attiecībā pret ārvalstīm, gan valsts iekšienē. Darbaspēka trūkumu izraisa emigrācija, nepietiekama speciālistu sagatavošana (izglītības sistēma neatbilst ekonomikas vajadzībām), darba apjoma pieaugums (jo īpaši būvniecībā).
• Iespējams, ka būvniecības straujā izaugsme izraisa darbaspēka trūkumu citās nozarēs – apstrādes rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi norāda, ka, darbaspēkam aizplūstot uz citu nozari Latvijas iekšienē, visbiežāk tas aizplūst uz būvniecību.
• Visvairāk trūkst zemas kvalifikācijas darbaspēka, lai gan kā arvien aktuāls ir arī kvalificētu darbinieku trūkums.
• Lielākā daļa uzņēmēju atzīst, ka darbaspēks trūks arī nākotnē un bremzēs nozares attīstību. Darbaspēka problēma tiek/ tiks risināta, palielinot investīcijas tehnoloģijās, palielinot darba algas un uzlabojot sociālās garantijas un darba vidi. Visu nozaru uzņēmumi visbiežāk min atbildi, ka darba samaksa aug straujāk par produktivitāti un ka šī tendence saglabāsies arī nākotnē.
• Lielākā daļa apstrādes rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu neplāno piesaistīt darbaspēku no ārzemēm un cer iztikt ar vietējiem resursiem. Lielākā daļa būvniecības un transporta un sakaru nozares uzņēmumi plāno darbiniekus piesaistīt no ārvalstīm, galvenokārt no NVS. Būvniecības un transporta un sakaru nozares uzņēmumi ir galvenie valsts imigrācijas politikas liberalizācijas atbalstītāji.

Iezīmējas vairākas pretrunas, kas norāda uz nesabalansētas attīstības risku:

• Pirmkārt, liela daļa respondentu atzīst, ka darbaspēka piesaistīšanai un noturēšanai darba samaksas kāpums ir pārsniedzis un arī tuvāko gadu laikā pārsniegs ražīguma kāpumu. Tas nav ilgtspējīgs risinājums!
• Otrkārt, apstrādes rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi darbaspēka meklējumos cer iztikt ar vietējiem resursiem. Savukārt, transporta, glabāšanas un sakaru nozare un būvniecība darbinieku meklējumos raugās pāri Latvijas robežām. Ja būvniecība (kas tiek uzskatīta par darbaspēka pārpircēju Latvijas ietvaros un tātad ir finansiāli spēcīgāka) darbaspēku meklē ārpus Latvijas, uz ko cer apstrādes rūpniecība? Savukārt tirdzniecība ir it kā iedzīta stūrī – no ārzemēm darbaspēku ievest nevar atšķirīgo prasmju dēļ (būtiskas ir latviešu valodas zināšanas), bet iekšzemē tā nav spējīga konkurēt ar būvniecību un transporta, glabāšanas un sakaru nozari darba samaksas ziņā.

Vai Latvijai nepieciešama darbaspēka imigrācija?

Definējot Latvijas ekonomiskās politikas mērķi kā stabilu un ilgtspējīgu attīstību, izveidojusies situācija acīmredzami nav optimāla. Pētījuma autori uzskata, ka nepieciešama selektīva imigrācijas atvieglošana.
Īstermiņa stabilitātes nodrošināšanai nepieciešama „tvaika nolaišana”. Proti, īslaicīgi atvieglot mazkvalificēta darbaspēka imigrāciju sektoros, kas aug strauji un atņem darbaspēka resursus citiem sektoriem. Šāda rīcība atvieglos situāciju sektoriem, kam nav pieejas ārvalstu darba tirgiem objektīvu apsvērumu dēļ (t.i., ārvalstu darba spēkam nav nepieciešamo prasmju; piem., tirdzniecībā – latviešu valodas zināšanu). Tiks mazināts makroekonomiskās nestabilitātes risks, kad darba samaksa jāpalielina straujāk par produktivitātes pieaugumu. Šobrīd kā viena no problēmnozarēm ir identificēta būvniecība. Mūsuprāt, efektīvs risinājums būtu īstermiņā samazināt atalgojuma slieksni ievestajam darbaspēkam, izvērtējot situāciju konkrētu profesiju grupās. Vienlaicīgi jāapzinās iespējami negatīvi blakus efekti (piem., spiediens uz valsts budžeta sociālo funkciju izpildi, kavēta ēnu ekonomikas legalizācija). Atvieglojuma slieksnis nedrīkst būt pārāk zems un attiecināts uz pārāk plašu profesiju loku, lai uzņēmumiem saglabātos motivācija uzlabot produktivitāti.

Ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai orientēties uz mazkvalificēta darbaspēka importu nedrīkst. Kā jau minēts, masveida mazkvalificēta darbaspēka piesaistīšana ierobežos vēlmi un iespējas kāpināt produktivitāti un stimulēs IKP pieaugumu tikai līdz brīdim, kamēr citas valstis ekonomiskajiem migrantiem nekļūs interesantākas par Latviju. Ilgtermiņa imigrācijas politikai jābūt balstītai uz prasmju attīstīšanu nozarēs, kas resursu ziņā potenciāli var sevi uzturēt un atražot. Tādēļ ļoti svarīgi, ka paralēli imigrācijas politikai tiek nodrošināta atbilstoša izglītības sistēmas modernizācija.

Mēs uzskatām, ka migrācijas regulēšanas optimāls mehānisms ir minimālā atalgojuma sliekšņa modifikācija. Pretēji kvotu mehānismiem tas saglabā tirgus pašregulācijas iespēju. Īstermiņa politikai jābūt orientētai uz imigrācijas atvieglošanu īslaicīgu darba tirgus saspīlējumu izlīdzināšanai (pašlaik mazkvalificēts darbaspēks), bet ilgtermiņa politikai jāorientējas uz īpašu prasmju imigrācijas motivēšanu (attīstībai nepieciešamo prasmju atlasīšanai).