Toms Siliņš, Hansabankas Finanšu daļas vadītājs, valdes loceklis

Saglabājoties noturīgai inflācijai, kas turklāt ir augstākā visā Eiropas Savienībā, pieaug bažas, vai Latvija saskaņā ar sākotnējo apņemšanos būs gatava ieviest eiro 2008.gadā. Jāpiebilst, ka kaimiņvalstīm Igaunijai un Lietuvai šis jautājums ir tikpat vai pat vēl aktuālāks: lai gan inflācija tur ir zemāka nekā Latvijā, cenu pieaugums pārsniedz noteikto Māstrihtas kritēriju, un situāciju saasina tas, ka ieviešanas termiņi ir gadu agrāki – tātad daudz tuvāki.

Vajadzīga skaidra atbilde

Mūsuprāt, valdībai ir skaidri jādefinē, vai eiro ieviešanas mērķis ir 2008.gads, 2009.gads vai vēl vēlāks laika posms. Pretējā gadījumā saglabājoties neskaidrībai, pieaug dažādi minējumi ir draud dažādu spekulāciju uzliesmojums.

Atkarībā no valdības nospraustā mērķa gada ir jāplāno ekonomiskā politika, īpašu vērību pievēršot lēmumiem, kas ietekmē cenu līmeni. Ja mērķis ir 2008.gads, sabiedrībai ir jāredz realizējams daudzpakāpju plāns šī mērķa īstenošanai. Inflācijas samazināšana ar jebkuriem līdzekļiem nav pieļaujama, jo jāizvērtē ir jebkura lēmuma ilgtermiņa sekas (piem., vai netiek riskēts ar izaugsmes tempu kritumu). Tomēr zināmi kompromisi valdībai būs jāveic (vienalga vai mērķis ir 2008., vai cits gads). Tā piemēram, lai noteiktajā atskaites posmā bremzētu inflāciju, ir jāizmanto administratīvi regulēto cenu sviras. Administratīvās cenu nozīmība izpaužas ne tikai to tiešajā, bet arī pastarpinātajā efektā (piem., veidojot inflācijas gaidas). Diemžēl šobrīd daudzos sektoros administratīvi cenu ‘iesaldēšanu’ ierobežo tas, ka valdībai konkrētajos uzņēmumos nav vairākuma īpašumtiesības.

Diskusijas par kritērija objektivitāti
Inflācijas kritēriju EMS kandidātvalstīm nosaka pēc formulas, kur trīs inflācijas ziņā vislabāko (t.i. ekonomikas ar viszemāko gada inflāciju) vidējam rādītājam pieskaita 1.5% punktus. Šobrīd ir izveidojies paradokss, ka inflācijas kritēriju nosaka ekonomikas, kuru tautsaimniecības stāvoklis nebūt nav uzskatāms par labu. Tā, piemēram, Somija (eiro zonas viszemākā inflācija) pašreiz ir ekonomiskajā stagnācijā, un tās zemais inflācijas līmenis drīzāk norāda uz ‘neveselīgiem’ nevis ‘veselīgiem’ ekonomiskajiem procesiem. Ir jāveicina diskusijas ES līmenī, par šī kritērija definīcijas maiņu, lai objektīvi atspoguļotu veselīgas ekonomikas raksturlielumus (piem. ECB par ‘veselīgu’ uzskata inflāciju 2% vai nedaudz zem 2%).

Otra diskusiju tēma, ko būtu jāveicina jaunajām dalībvalstīm ES līmenī, ir daudz fundamentālāka, proti, vai strauji augošajām konverģējošajām ekonomikām kā piemēram Baltijas valstis ir pamatota prasība uzrādīt attīstīto valstu inflāciju. Būtiski, ka jaunās dalībvalstis atpaliek no ES15 ne tikai labklājības, bet arī cenu līmeņa ziņā, un abās jomās ir sagaidāma izlīdzināšanās.

Lai sekmīgi virzītu šos argumentus ES institūcijās ir vajadzīga ne tikai apņemšanās Latvijā, bet visu jauno dalībvalstu kopīgu spēku apvienošana.

Tekošā konta deficīts
Retāk pieminēts ir otrs ‘vājais ķēdes posms’ - tekošā konta deficīts, kuram gan nav stingri definēts mērķa līmenis, un tādēļ šajā jomā ir iespējamas diskusijas ar atbildīgajām ES institūcijām. Tekošā konta deficīts: 2005.gada pirmajā pusgadā formāli ir uzlabojumi, tomēr rezultāti neatbilda cerētajam.