Lielākais algu samazinājums ir aiz muguras
Lija Strašuna, Swedbank vecākā ekonomiste

Kā arī tika gaidīts, algas turpināja samazināties šī gada 1.ceturksnī, lai gan privātajā sektorā kritums vēl joprojām izskatās mazāks, nekā varētu spriest pēc uzņēmumu izteikumiem. Tajā pat laikā turpināja samazināties darbinieku skaits pilna darba laika vienībās. Tas ļāva uzlabot produktivitāti (t.i. cik lielāku pievienoto vērtību saražo pilnu slodzi strādājošs) – šī gada 1.ceturksnī tā bija jau par aptuveni 16% augstākā nekā pirms gada.

Vēl joprojām algu samazinājums sabiedriskajā sektorā ir lielāks nekā privātajā sektorā, kas norāda uz to, ka valsts sektorā daudz vieglāk panākt algu samazinājumu nekā efektivizēt darbības procesus un samazināt funkciju (t.i. pakalpojumu) klāstu. Pašlaik izskatās, ka ļaunākais ir aiz muguras, un lielākā korekcija darba samaksā jau ir notikusi. Tomēr nākama gada valsts budžets un nepieciešamā fiskālā konsolidācija rada zināmu risku budžeta iestādēs, kā arī valsts un pašvaldības uzņēmumos strādājošiem.

Savukārt, privātajā sektorā runāt par vidējo algu samazinājumu ir kā runāt par vidējo temperatūru slimnīcā. Situācija krasi atšķiras pa nozarēm, piem. finanšu sektorā gada laikā bruto algas kritušās par 11%, iekšzemes tirdzniecībā par 9%, kamēr ieguves rūpniecībā vai lauksamniecībā un mežsaimniecībā pat nedaudz pieaugušas (attiecīgi par 3% un 1%). Eksportējošos sektora algu kritums visticamāk jau ir beidzies, bet iekšzemes tirgū darbojošās nozarēs vēl var turpināties, bet daudz lēnākā tempā.

Dēļ tā, ka janvārī tika pacelta iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme, neto algas kritums bija straujāks – 1. ceturksnī iedzīvotāji saņēma par 12.6% mazāk nekā pirms gada. Tomēr, ņemot vērā deflāciju, reāli ienākumi saruka mazāk – par 9.4%.

Kopumā, lielākais algu samazinājums ir jau aiz muguras, un jāsecina, ka Latvijā darbaspēka izmaksu „griešana” lielākoties notikusi uz darbinieku skaita un darba stundu skaita samazinājuma rēķina. Tas ļāva uzlabot produktivitāti, lai gan mazāk sāpīgi to būtu kāpināt, protams, palielinot ražošanas apjomus. Tomēr CSP dati ir jāuzņem ar lielu piesardzību. Diemžēl, daudzi rādītāji liecina par „ēnu ekonomikas” īpatsvara palielināšanas (piem. nodokļu īpatsvara no IKP samazināšanās, patēriņa pieaugums laikā, kad ienākumi vēl krīt utt.), kas izkropļo statistiku. Tādējādi nevar pateikt to, kā samazinājās vai pieauga „aplokšņu algas” vai nelegāla nodarbinātība.