|
Tagad vai būs jau par vēlu: tautas skaitīšanas rezultāti liek steidzami rīkoties Šodien publiskotie tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka Latvijā ir 2 068 tūkst. iedzīvotāju, nevis 2 259 kā uzskaitīts iedzīvotāju reģistrā. Iepriekš izskanējušās LU profesora M. Hazana aplēses par emigrējošo iedzīvotāju skaitu izrādījušas ļoti precīzas, proti, 2000.-2011. gadu laikā emigrācijas ietekmē iedzīvotāju skaits ir mazinājies par 190 tūkst. cilvēku. Turklāt šis cipars varētu būt pat samērā piesardzīgs, jo, pirmkārt, tas neņem vērā emigrējušos pēc 2011.g. 1.marta un, otrkārt, ir zināmi gadījumi, kad aptaujātie iedzīvotāji nenorāda patieso situāciju (piem., neatklājot, ka radinieks īstenība ir emigrējis). No publicētiem datiem varam secināt, ka pēdējo 10 gadu laikā drastiski mainījusies gan iedzīvotāju vecuma struktūra (pieaugot pensionāru un mazinoties bērnu īpatsvaram), gan reģionālais sadalījums (piem., Latgalē ir tagad par 21% iedzīvotāju mazāk nekā 2000.gadā). Tautas skaitīšanas rezultāti arī liecina par to, ka valstī 2011.gada martā bija nodarbināti vien 838 tūkst. iedzīvotāju (pēc darbaspēka apsekojuma datiem pērnā gada 1.ceturksnī bija 944 tūkst. nodarbināto) jeb tikai 52% no darbaspējīgo iedzīvotāju skaita. No vienas puses, tas nozīmē, ka esošie strādājošie ir krietni ražīgāki, bet, no otras puses, norāda uz lielāku sociālo slodzi nodokļu maksātājiem jau dažu gadu perspektīvā. Bezdarba līmenis savukārt ir lielāks, nekā lēsts pirms tam – darba meklētāju īpatsvars pērnā gada martā bija 17.7% no ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem 15-74 gadu vecumā (nevis iepriekš ziņotie 16.6% 2011.g. 1.ceturksnī). Tas diemžēl norāda uz to, ka strukturālā bezdarba problēma (proti, bezdarbnieki nevar atrast darbu tādēļ, ka viņu prasmes neatbilst darba dēvēja prasītajām un/vai potenciālā darba vieta atrodas citā reģionā) ir lielāka, nekā domāts. Ja līdzšinējās tendences turpinās, tad jau divu gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits būs mazāks par 2 miljoniem. Tas prasa steidzamu un izlēmīgu rīcību no valsts puses - veikt reformas ekonomiskajā, sociālajā, reģionālajā, izglītības politikās. Vai nu tagad vai būs par vēlu, jo problēmas tikai samilzīs un iespējamie risinājumi kļūs arvien sāpīgāki (piem., ievērojami vēlāks pensionēšanas vecums un mazākas pensijas, apjomīga imigrācija). Jau ilgstoši esam runājuši par šādu reformu nepieciešamību, bet darīts vēl ir maz. Pirmkārt, attiecībā uz reģionālo attīstību – jāatzīst, ka administratīvi teritoriālā reforma ir izgāzusies. Novadi ar pusotru tūkstoti iedzīvotājiem vairumā gadījumu nevar būt pietiekoši efektīvi resursu izlietošanas ziņā un piesaistīt investorus darba vietu radīšanai. Jāveido mazāks administratīvo vienību skaits, panākot lielāku finanšu un iedzīvotāju fizisko resursu koncentrāciju. Otrkārt, pensiju un sociālās sistēmas ilgtstpēja – pensijas vecuma palielināšana no 2014.gada ir neizbēgama. Nepietiek arī ar esošajiem nodarbinātības veicināšanas pasākumiem – ir veiksmīgāk jāatbalsta jaunu darba vietu radīšana (un tādējādi, iespējams, arī daļas emigrējušo atgriešanos), jāuzlabo izglītības sistēmas kvalitāte un efektivitāte (t.sk. veicinot arī bezdarbnieku pārkvalifikāciju). |
